Banner 980x90

Klinšu kāpējs: Latvijā var saņemt pietiekamu adrenalīna devu (galerija)

Pilsētas informācijas portālu tīkls Pilseta24.lv uz sarunu aicināja Vidzemes klinšu kāpšanas attīstības biedrības (VKKAB) pārstāvjus. Intervijā Lau­ris Mel­kers, Di­dzis Ro­zen­bergs un An­dris Kon­stan­ti­novs stāsta par klinšu kāpšanas attīstību Latvijā: izaicinājumiem, nepieciešamajām prasmēm un atziņām.

Kā kopumā vērtējat klinšu kāpšanas attīstību Latvijā? Vai tas ir iecienīts sporta, aktīvās atpūtas pavadīšanas laiks?

Lauris: Jā. Ja mēs salīdzinām ar kaimiņvalstīm - Lietuvu un Igauniju, tad Latvijā situācija ir salīdzinoši laba. Nav tik laba kā Lietuvā, bet ir daudz labāka nekā Igaunijā. Mums ir kur tiekties un, ja paskatās pēdējos apmēram trīs gadus, tīri statistiski, tad kāpēju un interesentu pieaugums ir acīmredzams.
Didzis: Latvijā, tāpat kā visā pasaulē, klinšu kāpšanas sports popularizējas arvien vairāk, taču es domāju, ka Latvijā tas nekad nekļūs par masu sportu, jo mums trūkst klinšu, kur jebkurš var aizbraukt un kāpt.
Lauris: Iekšzemes kopproduktu ar to nepacelsim.
Didzis: Jā, nebūs tā. Biznesa plānu pagaidām uz tā nevar uzbūvēt, jo trūkst klinšu un tādēļ, kā masu sports tas nekad neaizies, bet popularitāte tomēr aug. Nedaudz, bet aug katru gadu.
Lauris: Latvijā var iegūt salīdzinoši labu teorētisko bāzi, to pamata bāzi, lai dotos uz kalniem. Ja paskatāmies, tad no Latvijas ir ļoti daudz alpīnistu un kāpēju, kuri ir pasaulē atzīti un daudz sasnieguši, uzkāpuši augstākajās virsotnēs. Acīmredzot, tam ir kāds iemesls - teorētiskā bāze mums ir laba.

Kā pievērsāties klinšu kāpšanai?

Didzis: Aiz gara laika...
Lauris: Aiz vēlmes attīstīt sevi gan fiziski, gan mentāli. Man personīgi kāpšana šķiet mentāla nodarbe. Negribētos teikt – sports, bet nodarbe un aizraušanās. Ja tev ir kādas grūtības dzīvē, īsti labi nejūties, iespējams, ar kādu sastrīdējies vai sakasījies – mazums kā dzīvē gadās, ir dažādi garastāvokļi... Tu vari atnākt pakāpt un tik tiešām atslēgties no visa pārējā un paralēli attīstīt arī savu fizisko spēku – veselā miesā vesels gars!

Latvijā kalnu nav. Kur tad ir tās visiecienītākās vietas, kur cilvēki trenējas un praktizē šo klinšu kāpšanu?

Didzis: Tās pārsvarā ir iekštelpu kāpšanas zāles. Pārsvarā tā, protams, ir Rīga, reģionos tas varbūt nav tik izteikti. Bez iekštelpu kāpšanas zālēm cilvēki dodas trenēties arī uz būvēm. Daļa no kāpējiem kāpj, piemēram, pa vecām, no plēstiem akmeņiem būvētām ēkām, vai pa tiltu balstiem. "Baiļi" Valmierā mums ir unikāla vieta, kas radīta tieši kāpšanai, atšķirībā no dzirnavām un tilta balstiem, kas nav radīti kāpšanai, bet ko var pielāgot.

Jūs paši esat kāpuši kādā no būvēm?

Didzis: Mēs paši esam kāpuši būvēs, piemēram, tiltos. Piemēram, vecie šaursliežu dzelzceļa balsti, kas ir visā garumā no Valmieras līdz Ainažiem, kuri nav sabrukuši un joprojām ir iespējams tajos kāpt. Galvenais domāt ar galvu.
Lauris: Daudzi jau ir dzirdējuši par "Aldara" torni.
Didzis: "Aldara" tornis ir tā nelāgi slavenā vieta. Tur reizēm viss brūk. Tādā ziņā "Baiļi" ir daudz drošāka kāpšanas vieta, jo tur nekas nebrūk.

"Aldara" tornis ir bīstams?

Didzis: Ja nedomā ar galvu un nevērtē līdzi kur liek rokas un kājas, tad tas viennozīmīgi ir bīstams. Ja kāpj bez drošināšanas līdz pašai augšai un krīt lejā, tas kļūst bīstamāks ar katru kritiena sekundi.

Vai Jums kādam ir bijuši tādi smagi kritieni?

Didzis: Nē!
Lauris:
Andris: Principā nav sanācis vēl nevienam. Bet bija viens tāds stāsts, tāds baisāks moments. Kāpu ar apakšējo drošināšanu (red.skaidrojums - klinškāpējs pats sev nodrošina pret kritienu no augstuma) "Baiļos". Kad tu ieliec pēdējo drošināšanu, kāp uz augšu un īsti nav kur ielikt nākamo, tad tu kāp vēl augstāk, meklē, meklē, bet neatrodi. Kāp vēl augstāk un esi vidēji uzkāpis uz augšu kādus trīs līdz četrus metrus, tad tu atrodi tādu labu aizķeri un stiepies uz augšu un dolomīts lūst un tu paliec uz vienas rokas karājoties. Tu apzinies, ka tev sanāk vidēji kādi četri metri kritiens līdz pēdējai drošināšanas vietai. Bet par laimi, noturējos un nenokritu. Ja arī krīt, tad manā uztverē, tā ir nepieciešama pieredze, kas arī būtu jāizbauda.
Didzis: Un, no šīs pieredzes jāmācās, ka jāliek vairāk drošināšanas punkti savā ceļā uz augšu.
Lauris: Tajā pašā laikā, to var uzskatīt arī par zināma veida testu, kad mēs pārbaudījām āķa drošību "Baiļos". Man bija ļoti līdzīgi kā Andrītim. Viņš gan nenokrita, bet man toreiz "labāk" paslīdēja un es kritu. Mani drošināja Didzis, paldies viņam - līdz zemei nenokritu, bet sajūta bija "laba". Pēc tam izāķējies, apsēdies uz trepītēm un kādu pusstundiņu apdomā par ko...
Didzis: Metru garu kritienu!
Lauris: Nē, tur bija vairāk. Bet sajūta ir "laba". Respektīvi, tu vari noķert sajūtu tepat "Baiļos". Man šķiet, ka katram vajag vismaz vienreiz tādu kritienu, lai saprastu ap ko tā lieta īsti grozās, cik nopietni tas ir.
Didzis: Vajag tādu kontrolētu kritienu, drošos apstākļos.

Jūs esat kāpuši dažādās vietās – siena, reāli kalni utml., kur sastapāties ar visgrūtāko izaicinājumu?

Didzis: Es esmu bijis Sicīlijā, kur tu kāp maršrutu, un vienalga, cik konkrētais maršruts ir grūts, izaicinājums ir tikt līdz galam un pusceļā nenolaisties lejā.
Lauris: Ir divas dažādas lietas – viens ir baiļu faktors un otrs ir fiziskais faktors. No fiziskā un mentālā faktora, šķiet, ka grūtākais bija ledus siena "Baiļos". Es pirms tam nebiju ledū kāpis. It kā šķietami neaugsta siena, bet.. Nu jā... Tur bija kā bija... Bija forši! Man ir sanācis arī pabūt Alpos, dolomītos pakāpt Via Ferrata - tev nav pašam jāveido savas stacijas, bet tur savukārt ir baiļu faktors no augstuma. Tu ieraugi zem kā tu esi - visi koki izskatās kā sūnas un tad ir kā ir!
Andris: Man personīgi, laikam tāpat kā Laurītim – grūtākais bija ledus siena "Baiļos". No sākuma kāpu kā muļķis. Ņēmu cirtni un ar visu spēku cirtu iekšā ledū, pēc tam mokies kādas 10 minūtes, lai to dabūtu laukā un tikmēr jau esi noguris. Principā cirtnis diezgan vāji jāsit ledū. Otrs, kas priekš manis bija tāds interesants piedzīvojums bija tad, kad pamēģināju kāpt ar apakšējo drošināšanu "Baiļos". Tas arī bija tāds diezgan jautrs pasākums, jo mēdz paslīdēt kāja, vai roka noslīdēt, vai arī kāds akmens netīšām norauties. Tad gandrīz arī nokritu. Toreiz viss iekšā vārījās, bet noturējos un uzkāpu līdz augšai. Bija baigi labi!
Lauris: It kā paradoksāli liekas – klinšu kāpšanai Latvijā trūkst galvenais resurss - kalni, bet neskatoties uz to, ir iespējams saņemt pietiekamu adrenalīna devu.

Ar ko ir jārēķinās, ja kāds ir izdomājis pamēģināt klinšu kāpšanu? Vai ir jābūt iepriekšējai fiziskai sagatavotībai?

Didzis: Cilvēkam, kurš grib pamēģināt klinšu kāpšanu, ir jātiek galā pašam ar sevi un tas ir arī viss. Nevajag nekādu fizisku sagatavotību, galvenais ir zināt, ko tu gribi no klinšu kāpšanas. Galvenais ir saprast, ko tu pats spēj, jo, kamēr tu visu laiku domāsi, ka zeme nāk ļoti ātri klāt, tikmēr nekas labs nebūs.
Lauris: Klinšu kāpšana ir ikvienam. Ikviens ar to var nodarboties - gan mazs, gan liels, nešķirojot ne dzimumus, ne kādas reliģiskās saistības, neko. Mums ir bijuši arī ļoti mazi bērni, kuri kāpj. Maziem bērniem ir mazas bailes, lielākiem bērniem ir lielākas bailes. Tajā pašā laikā ir arī daudz drosmīgu meiteņu, kuras arī kāpj. Tad, kad tu nolem, ka gribi atnākt pakāpt, galvenais paņem līdzi ērtu apģērbu un apavus. Principā nāc, mēs tev pastāstīsim visu pārējo pēc tam. Tā kā droši, nevajag baidīties, tas ir ikvienam brīvi pieejams. Tāpat kā darīt jebko citu – spēlēt futbolu, vienalga ko. Galvenais justies ērti.

Didzis pieminēja par to, ka ir jāzina ko tu gribi no kāpšanas. Kas ir tas, ko Jūs vēlaties sasniegt?

Didzis: Kāpšana tā ir sevis izaicināšana un savu spēju novērtēšana. Tā ir tā spēle, kur tu mēģini atrast savas robežas. Sevis meklēšana. Tu izaicini pats sevi. Tas ir piedzīvojums, kur tu spēlējies. Tās robežas, ko es varu izdarīt.
Lauris: Jā, un pārbaudi savu fizisko sagatavotību. Man tas ir mentālais pārbaudījums. Varbūt ne tik ļoti fiziskais, tas nāk pats par sevi. Tas ir neizbēgami, kad tu nodarbojies ar fizisku aktivitāti, bet tieši tas prāta faktors, kad tu reāli strādā ar savu apziņu, kad tu pārvari bailes. Ar katru nākamo soli augstāk tu jau audz arī savā prātā... Tā barjera īstenībā ir izveidojusies tikai mentāli. Reāli bailes ir liela ilūzija, un tām nav pamata tam. Man šķiet, ka kāpšana ir ļoti labs veids, kā atbrīvoties no bailēm, jo tās ne pie kā laba nenoved jebkurā dzīves jomā.
Didzis: Kāpšanā svarīgi ir apzināties, ka ir jādomā par to, ko es daru tagad, nevis par to, kas varētu notikt un, ja nu... Ja es domāju, ko es daru tagad, sekoju līdzi savām darbībām, tad es arī kontrolēju situāciju jau sevī.
Andris: Man personīgi paša sākumā, tad, kad es iesaistījos klinšu kāpšanas biedrībā, tas bija vienkārši aiz gara laika, vienkārši nebija ko darīt un prasījās kāda papildus aktivitāte un tā kā arī vairāki draugi, paziņas nodarbojās ar klinšu kāpšanu, nolēmu - kāpēc nē, varbūt beidzot jāpamēģina. Pamēģināju, sapratu, ka es ļoti daudz ko nevaru izdarīt. Tas bija tā diezgan smieklīgi no sākuma, bet viss nāk ar laiku. Tas uzlabo arī tevi fiziski, tu vari izkāpt arī grūtākus maršrutus, pārvarēt sevi un, tu zini, ka tu vari aizsniegt konkrēto aizķeri, izstiepties, noturēties un pārvarēt sevi. Tas ir pozitīvi. Es teiktu, ka tā ir ļoti laba, kvalitatīva brīvā laika pavadīšana.

Cik ilgs laiks un, cik intensīvi treniņi ir nepieciešami, lai es, kas nekad neesmu kāpusi šādā sienā trenētos un varētu braukt un kāpt kalnā?

Didzis: Treniņi ir nepieciešami katru dienu. Nevis kāpt katru dienu, bet treniņiem ir jābūt daudzveidīgiem – vienu dienu tev ir jāskrien un jāuzlabo savas airobās darba spējas, tad nākamajā dienā tev ir jāpakāpj, uzlabojot savas fiziskās darba spējas, tad var aiziet uz zālīti un vienkārši uzlabot muskuļu spēku. Tāpat ir jātrenējas alpīnisma tehnikā – tas ir visi mezgli un principi kā veido drošināšanu. Vārdu sakot – gandrīz katru dienu tev jābūt tajā procesā iekšā ar pilnu atdevi un tad, sākot ar vieglākiem maršrutiem laika gaitā tu varēsi izkāpt jau vis kaut ko, bet ir jābrauc kāpt, jo sēžot uz vietas un domāt: "Lūk, es tagad uzkāpšu tur un tur" - nekas nenotiek. Ja tu šodien neko neesi darījis un vēlies iziet kādu super maršrutu Alpos, tev jātrenējas fiziski, jābrauc uz vieglākiem maršrutiem un pamazām, pamazām tu varēsi sasniegt savus mērķus.
Lauris: Tieši tā – ir jābrauc uz kalniem. Mēs, latvieši, dzīvojam vidēji 100 metrus virs jūras līmeņa. Ir jābrauc uz kalniem, jāsāk ar mazākiem un jāpieradina sevi augstkalnēm – gan plaušas, gan elpošana, gan viss pārējais. Tas ir ļoti individuāli atkarīgs no personas, cik viņš ātri uzņem tās lietas – ir kas lēnāk, ir, kas ātrāk. Ir tādi, kas tikko sākuši kāpt pēc pus gada jau ir augstos kalnos. Tajā pat laikā ir daudzi, kas atrod savādāku pieeju un citādāk to izbauda un process ir daudz lēnāks. Kvalitatīvi var būt abos gadījumos, tas ir ļoti individuāli.

Pilseta24.lv jau vēstīja par to, ka VKKAB LabieDarbi.lv projektu konkursā ieguva finansējumu nepieciešamā klinšu kāpšanas inventāra iegādei vienīgajai telpai Vidzemē. Vairāk lasiet šeit.

Video interviju ar Vidzemes klinšu kāpšanas attīstības biedrības pārstāvjiem skatieties šeit.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)