Lībiešu krasts – 14 līvu zvejniekciemi Ziemeļkurzemē

Gintaras Rumšas/flickr.com
Gintaras Rumšas/flickr.com

Jūras krastu nepilnu 50 kilometru garumā Ziemeļkurzemē no Kolkas līdz Ovišiem dēvē par Lībiešu krastu ("Līvõd rānda"), jo to vēsturiski apdzīvojusi somugru tauta lībieši jeb līvi. Lībiešu krasts tradicionāli ietver 14 ciemus, no kuriem katrs ir ar savu pievilcību. Mūsdienās šie ciemi, kas laikam ejot apkārtējā piekrastes vidē saglabājušies relatīvi neskarti, ļauj iepazīt autentisko lībisko kultūrainavu.

Lībiešu apdzīvotie ciemati

Lībieši jeb līvi ir Baltijas jūras somugru tauta Latvijas teritorijā, kas runājusi somugru grupas valodā, reiz apdzīvojot lielas platības Vidzemē un Kurzemē. Līvu senči dzīvojuši Kurzemes ziemeļos jau kopš vidējā neolīta perioda (3400.—2300. gadā p.m.ē.). Diemžēl 19. gadsimta vidū lībiešu apdzīvotās teritorijas aptvēra vien nelielu apgabalu Vidzemē un 14 Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemus no Ovišiem līdz Ģipkai, kas mūsdienās tiek saukti par Lībiešu krastu.

Katrs ciems glabā autentiskas zvejniekvides ainavas un būvniecības iezīmes, tie ir: Oviši, Lūžņa, Miķeļtornis, Lielirbe, Jaunciems, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka, Melnsils un Ģipka. Oviši ir sena apdzīvota vieta, ko kādreiz sauca skandināvu vārdā Liseort; jāsaka, ka paši lībieši to neuzskatīja par lībiešu ciemu.

Slēgtā zona padomju laikos

Latvijai nokļūstot PSRS režīmā, 1940. gados Baltijas jūras piekraste no Ventspils līdz Kolkai tika noteikta kā "slēgtā zona", jo te atradās Padomju Savienības robeža; civilo iedzīvotāju pārvietošanās šajā teritorijā bija ļoti ierobežota. Arī lībiešu ciemos un to tuvumā tika izvietotas gan karaspēka daļas, gan daudzi robežsargu posteņi. Tā rezultātā iznīkšanai bija pakļauta piekrastes zveja, kas koncentrējās lielajos centros – Kolkā, Rojā un Ventspilī.

Diemžēl tas vēl vairāk veicināja iedzīvotāju aizplūšanu no lībiešu ciemiem, un tie praktiski kļuva pamesti un tukši. Piemēram, pēc II Pasaules kara Lielirbes tuvumā bija iekārtotas krievu militāristu bāzes, tāpēc ciema iedzīvotāju klātbūtne te nebija vēlama. Līdz ar Lielirbes iedzīvotāju pārcelšanos uz jaunām dzīves vietām ciems pamazām iznīka. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī citus ciemus.

Lībiešu krasts mūsdienās

Mūsdienās lībiešu valodai vislīdzīgākās ir igauņu un somu valodas, un, lai arī lībiešu valodu šajos ciematos vairs nedzird, par tās saglabāšanu rūpējas cilvēki, kas sevi ar lepnumu sauc par lībiešiem. Mūsdienās lībieši ir viena no skaitliski mazākajām Eiropas tautām – 2011. gadā 250 cilvēki sevi pieteikuši kā līvus, turklāt sazināties lībiski mūsdienās spēj vien ap 10-20 cilvēku.

Lībiešu krasts vienlaikus iekļaujas arī Šlīteres nacionālajā parkā, turklāt Sīkraga un Košraga ciemu daļām noteikts valsts aizsargājamo pilsētbūvniecības pieminekļu statuss.

Ko lībiešu ciematos apskatīt?

Ziemeļkurzemes zvejniekciemi piedāvā gan vientuļas, atpūtnieku neskartas pludmales un neaizmirstamus saulrietus, gan teikām un spoku stāstiem apvītas vietas, piemēram, Veco kapu kalniņā pie Mazirbes baznīcas, kur it kā esot apglabāts īsts vilkacis, vai arī Laivu kapsētu – tā veidojusies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Padomju armija centās ierobežot zvejniecību piekrastē, kā rezultātā laivām vairs nebija pielietojuma un tās novietoja piekrastes kāpās.

Tāpat Lībiešu krastā atrodas viens no populārākajiem Latvijas tūrisma objektiem – Kolkasrags, apskates vērtas ir arī vairākas bākas, piemēram Ovišu, Šlīteres, kā arī daudz citu apskates objektu. Kolkas Lībiešu saieta namā ir apskatāma seno Kolkas iedzīvotāju – lībiešu sadzīves priekšmetu kolekcija, un ir unikāla iespēja tuvāk iepazīt lībiešu kultūru un paražas. Protams, nedrīkst aizmirst arī par svaigām, tikko kūpinātām zivīm, kuras var iegādāties ļoti daudzās Lībiešu krasta ciematu mājās!