Rojā apskatāma izstāde par novada kapsētām
Uz izstādes atklāšanu bija uzaicināti arī Rojas evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs Juris Veidenieks, Rojas novada Domes attīstības nodaļas speciāliste Ligita Šnore, bet spoku stāstus stāstīja LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Guntis Pakalns.
Kā atzina muzeja vadītāja Gundega Balode, doma papētīt, kas notiek mūsu novada kapos, cik tie ir seni, kādi apbedījumi tajos veikti utt, radusies jau pagājušajā gadā, kad Jānis Bērziņš izveidojis savu izstādi par vārtiņiem. Bet kapu tēmai abi pētnieki piegājuši ar pietāti un nelielu bailīgumu, jo no tā, ko mēs nepazīstam un nezinām, mēs mazliet baidāmies. Piemēram, esot Ģipkas kapos, Jānis smējies, ka šeit gan vakarā viņš viens pats atrasties negribētu. Sarunā ar klātesošajiem Jānis atklāja, ka tā varētu veidoties par tradīciju – veidot izstādes, ar mērķi parādīt Rojas novada ļaudīm tās vērtības, ko viņi paši nemaz neapzinās, kā tas bija ar vārtiņiem. Tas pats ir ar kapu pieminekļiem.
Ikdienā mēs paejam tiek garām, varbūt pat nepievērsdami tiem uzmanību, bet tomēr ikdienas steigā der izmest kādu loku, lai vērīgāk pamanītu apkārt esošo. Pats Jānis Rojā dzīvo jau vairāk kā 8 gadus un tikai tagad uzzinājis, piemēram, ka Kaltenē ir 4 kapsētas. "Lai cik tas nebūtu dīvaini, mazajā posmā no Melnsila līdz Valgalciemam ir tik dažādas kapu kultūras! Melnsila kapsēta ir visjaunākā, Ģipkas kapos man ļoti neomulīga likās to vecā daļa ar iespaidīgajiem, vecajiem krustiem. Ģipkā vēl ir saglabājušies arī koka krusti ar etnogrāfiskiem rakstiem. Rojas kapsēta ir pavisa īpaša. Tur vēl pie baznīcas priekšas ir gandrīz kā Rīgā – dažas kopiņas norobežotas ar metāla ķēdēm. Kaltene ir īpaša ar savām 4 kapsētām – Šanterkalna, Kreicberga un 2 baznīcas kapiem, un katrā no tiem ir kaut kas savādāks, bet Valgalciemā, savukārt, ir vismazākie kapi ar vienu kapu kalniņu, kurā, pēc pieminekļiem spriežot, ir arī ļoti veci kapi", stāsta Jānis. Kaltenes kapos īpašs bijis arī tas, ka bijušas plašas dzimtas ar vienādiem uzvārdiem, tāpēc uz krustiem ir uzraksti – no" Kaulu" mājām, no "Pindariem". "Mans mērķis bija, un es priecātos, ja pēc šīs izstādes cilvēki apzinātos, kādas vērtības ir mūsu kapos", tā Jānis Bērziņš.
Lai arī pasākumā uzaicinātais mācītājs un folklorists katrs no sava redzesloka piegāja šai tēmai, gadsimtiem cauri abas šīs lietas mijušās. Savukārt, padomju laikos, kā atceras ilggadējā izvadītāja Ārija Salmiņa, bijuši pat jāiziet speciāli kursi par to, lai cilvēku pareizi, pēc visām padomju laika tradīcijām, izvadītu viņsaulē, bet, kā uzsvēra Gundega, kamēr vien tas ir pieņemami cilvēka būtībai un dvēselei, kamēr mēs ar to kādam nedaram pāri, tas viss var mierīgi līdzās pastāvēt, portālam Talsi24.lv pastāstīja Dace Klabere.
Diskusiju atklāja mācītājs Juris Veidenieks, pastāstot, ka kapu kultūra Latvijā ir viena no senākajām un pamatīgākajām lietām, un Latvijā cilvēki ar to nodarbojas vairāk, nekā citās pasaules vietās.
Uz sarakstu
