Latvijai jāmaksā 2500 eiro kompensācija Meimanim par nesankcionētu telefonsarunu noklausīšanos
Pieteikuma iesniedzējs Meimanis bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju par morālo kaitējumu 50 000 eiro apmērā, tādējādi tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji. Trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt tiesas Lielajā palātā.
2011.gada 11.decembra pieteikumā tā iesniedzējs Meimanis, atsaucoties uz ECT un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantu, kas nodrošina tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību, sūdzējās par tiesībsargājošo iestāžu veikto telefonsarunu noklausīšanos, kā rezultātā iestāžu rīcībā nonāca telefonsarunu saturs, kuras notika starp abonentu, kura telefonsarunas tika noklausītas, un iesniedzēju. Atsaucoties uz minētās konvencijas 13.pantu, kas nodrošina tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, iesniedzējs apgalvoja, ka viņam nebija pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis saistībā ar viņa sūdzību par telefonsarunu noklausīšanos. Visbeidzot, atsaucoties uz konvencijas 6.panta 1.punktu, kas nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu, iesniedzējs sūdzējās, ka Satversmes tiesa viņa iesniegto konstitucionālo sūdzību izskatīja rakstveida procesā, nevis mutvārdos.
Spriedumā tiesa vienbalsīgi atzina, ka ir noticis konvencijas 8.panta pārkāpums. Vienlaikus tā secināja, ka lietā nav noticis konvencijas 13.panta pārkāpums. Tiesa kā acīmredzami nepamatotu noraidīja sūdzību par konvencijas 6.panta 1.punkta iespējamo pārkāpumu.
Tiesa vienbalsīgi noraidīja iesniedzēja sūdzību par procesu Satversmes tiesā. Tiesa norādīja, ka Satversmes tiesas rīcībā bija pietiekami materiāli, lai iesniedzēja iesniegto konstitucionālo sūdzību varētu izskatīt rakstveida procesā, turklāt iesniedzējam visā procesa gaitā bija iespējams iepazīties ar šiem materiāliem, kā arī izteikt rakstveidā savu viedokli. Tiesa arī atzīmēja, ka iesniedzējs nekad nebija sūdzējies, ka Satversmes tiesas rīcības sēdes lēmums par lietas izskatīšanu rakstveidā būtu bijis patvarīgs. Tā vietā iesniedzējs bija norādījis, ka vēlējies sēdes laikā personīgi izskaidrot lietas būtību Satversmes tiesas sastāvam. Vienīgajā tiesai iesniegtajā argumentā Meimanis apgalvoja, ka Satversmes tiesai nebija pilnvaru noteikt lietas izskatīšanu rakstveida procesā. Saistībā ar to tiesa atsaucās uz Satversmes tiesas likuma 281.pantu, kas deva tai šādas pilnvaras un ko iesniedzējs tiesvedības gaitā nebija apstrīdējis. Tādēļ tiesa atzina šo iesniedzēja sūdzību par acīmredzami nepamatotu un noraidīja.
Vērtējot tiesībsargājošo iestāžu rīcību iesniedzēja lietā, ECT atsaucās uz Satversmes tiesas spriedumu, kurā Satversmes tiesa secināja, ka gadījumos, kad operatīvās darbības pasākumus steidzamības kārtā uz laiku, kas nepārsniedz 72 stundas, ir akceptējis iestādes vadītājs, par šiem pasākumiem bija jāinformē prokurors, kā arī bija obligāti jāveic tiesas pēckontrole - arī tad, ja pasākumi tika pabeigti pirms likumā noteiktā 72 stundu termiņa. Šajā lietā tiesa konstatēja, ka tiesībsargājošās iestādes par steidzamības kārtā veikto telefonsarunu noklausīšanos bija informējušas prokuratūru, bet nebija informējušas Augstāko tiesu, jo operatīvās darbības pasākumi tika pabeigti pirms likumā noteiktā 72 stundu termiņa. Tādēļ iesniedzēja gadījumā nebija notikusi tiesas pēckontrole pār telefonsarunu noklausīšanos. Šī iemesla dēļ tiesa secināja, ka telefonsarunu noklausīšanās neatbilda "likuma prasībām", un konstatēja konvencijas 8.panta pārkāpumu.
Visbeidzot, vērtējot sūdzību par iesniedzējam pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitāti, ECT atzīmēja, ka iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka Latvijas tiesību akti neparedzēja neatkarīgu tiesas kontroli pār operatīvās darbības pasākumiem. Šajā sakarā tiesa vēlreiz atsaucās uz Satversmes tiesas secinājumiem, proti, ka Operatīvās darbības likuma normas paredzēja operatīvās darbības pasākumu uzraudzību, ko īstenoja prokuratūras iestādes, kā arī neatkarīgu tiesas kontroli un pēckontroli pār jau īstenotajiem operatīvās darbības pasākumiem. Tiesa arī atzīmēja, ka iesniedzēja apgalvojumi par to, ka viņa gadījumā telefonsarunu noklausīšanos nebija akceptējusi tiesa, ir jau izskatīti sūdzības daļā par konvencijas 8.panta pārkāpumu un šo jautājumu nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt no konvencijas 13.panta viedokļa. Tiesa tādēļ secināja, ka lietā nav noticis konvencijas 13.panta pārkāpums.
Iesniedzējs Meimanis ir dzimis 1968.gadā un dzīvo Rīgā.
2005.gada 27.decembrī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sāka operatīvo izstrādi, pamatojoties uz materiāliem, kas norādīja uz zvērināta advokāta A.S. iespējamām prettiesiskajām darbībām - kukuļa pieprasīšanu. Pamatojoties uz Augstākās tiesas priekšsēdētāja īpaši pilnvarota tiesneša izsniegto akceptu, KNAB amatpersonas veica A.S. telefonsarunu noklausīšanos, kā rezultātā KNAB ieguva informāciju par citu ar A.S. saistīto personu iespējamo līdzdalību prettiesiskajās darbībās.
Turpinot operatīvās darbības pasākumus, KNAB saņēma Ģenerālprokuratūras akceptu operatīvā eksperimenta veikšanai pret A.S. nolūkā noskaidrot pārējo koruptīvajā shēmā iesaistīto personu identitāti. Operatīvā eksperimenta rezultātā KNAB ieguva informāciju par personas A.B. iespējamo iesaisti koruptīvajā shēmā, un KNAB vadītājs saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 7. panta piekto daļu lietas notikumu laikā spēkā esošajā redakcijā steidzamības kārtā sankcionēja A.B. telefonsarunu noklausīšanos uz laiku līdz 72 stundām. Veicot A.B. telefonsarunu operatīvo noklausīšanos, tuvāko 24 stundu laikā KNAB darbinieki fiksēja A.B. telefonsarunas ar vairākiem citiem abonentiem, tostarp iesniedzēju, kurš tajā laikā bija Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Ekonomikas policijas biroja 1.nodaļas vadītājs.
2005.gada 30.decembrī KNAB sāka kriminālprocesu par starpniecību kukuļošanā un kukuļņemšanas mēģinājumu pret iesniedzēju A.S. un A.B.
2009.gada 22.oktobrī iesniedzējs vērsās Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļā ar lūgumu veikt pārbaudi par KNAB veikto operatīvo pasākumu atbilstību Operatīvās darbības likuma prasībām. 2009.gada 4.novembrī Ģenerālprokuratūra informēja iesniedzēju, ka pārbaudes gaitā nelikumīgi operatīvās darbības pasākumi un operatīvās darbības principu pārkāpumi netika konstatēti. Iesniedzējs šo atbildi pārsūdzēja ģenerālprokuroram. Iesniedzēja sūdzība tika noraidīta ar 2009.gada 29.decembra galīgo atbildi, vienlaikus apstiprinot Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas iepriekš izdarītos secinājumus.
2010.gada 29.jūnijā iesniedzējs Satversmes tiesā iesniedza konstitucionālo sūdzību par Operatīvās darbības likuma 7.panta 5.daļas likuma redakcijā līdz 2012.gada 4.aprīlim atbilstību Satversmes 96. pantam un konvencijas 13.pantam un Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmā teikuma atbilstību Satversmes 92.pantam. Par šo konstitucionālo sūdzību tika ierosināta lieta, tomēr Satversmes tiesa nosprieda atzīt iesniedzēja apstrīdētās Operatīvās darbības likuma normas par atbilstošām Satversmei.
Uz sarakstu
